es gribētu kaut nekad nebūtu atklājusi, ka esmu paranoiska. mani vajā pagātne un pagātn-es. sev sekoju līdz, gluži kā desmitiem nomestu kilogrammu slaidas meitenes spoguļa atspulgā. dienas paiet bez pulksteņiem un diennakts sadalījuma. šķiet, ka esmu ritenī. sešos no rīta man to teica krievu komponists pie bāra letes. teica, ka tikai mērķis, augstāks un no sirds patiess, spētu mani glābt.
redzu, kā zilas rievas ievago seju. redzu sevi, bet nezinu, vai tas bija pirms mēnešiem vai tas ir tagad. divas pretsāpju tabletes dienā un 56 grādīgas dziras šāviņš. smadzenes darbojas ciparos. laiks-- nauda--laiks--nauda. esmu sevi nopauzējusi. mani acu ābolu kļuvuši rūgti, mēle pavisam balta. mugurkauls ieņem ubaga formu. lūdzējs. Dievs patiesi ir impotents, nav spējīgs mīlēt un tāpēc noraugas mūsos ar pārākuma vienaldzību. šobrīd esmu ar muguru pret viņu, mēs guļam atsevišķās guļamistabās un nesarunājamies jau dienām.
mīlestība vienmēr ieņem pašsaprotamības stāvokli. tās rozā brilles. lasīju kādā no zinātnes žurnāliem, ka cilvēks sajuktu prātā, ja " nenoņemtu rozā brilles". tātad jukuši cilvēki ir vienkārši ļoti iemīlējušies.
Tu esi zila un tavas potītes ir spalvainas.
man ir bail no ārpuses. 24/7 trauksme. trīc rokas, truša dvēsele. neizsakāms riebums pret dzīvi, neizsakāms, bail, ka atkal jau kaut kas noies greizi. esmu atgriezusies pusaudžu gados. gribu ieslēgties un palikt ar sevi. ārpuses par daudz daudzdaudz daudzdaudzdaudz. tikai viena man trūkst- anonimitāte. ķermenis ir, gara nav.
esmu radīta mīlestībai, bet neesmu uz to spējīga. sirds mazspēja.
tukšas ragavas es velku pa leknu zālāju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru