pasivs

es mazliet palidisu zem, uzmetisu spalvu.
slimiba ara, veseliba ieksa.
zemzemzemzemzeme but- nemaz nav zem. bet tuvak.
un tuvak but, ko vel var veleties, ne ta?
skats caur logu- un debesis pat aizrijusas ir ar saviem vemekliem, ir aizslegtas un neelpo.
varbut man vienigajai vel skauz utopija asinis un nedod pieticiba mieru, bet varbut esmu vieniga, kas pelnijusi debesis redzet apvemusas.
es aizsitu pedejo naglu, ne pielieku punktu.
http://www.youtube.com/watch?v=QQPSMRQnNlU
“I feel as if things are falling apart within me,
like so many glass partitions shattering. I walk from place to place in the grip of a
fury, needing to act, yet can do nothing about it because any attempt seems doomed
in advance. Failure, everywhere failure. Only suicide hovers above me, gleaming and
inaccessible.”
“You too, you took an interest in the world. That was long ago. I want you to cast your mind back to then. The domain of the rules was no longer enough for you; you were unable to love any longer in the domain of the rules; so you had to enter into the domain of the struggle. I ask you to go back to that precise moment. It was long ago, no? Cast your mind back: the water was cold.
You are far from the edge, now. Oh yes! How far from the edge you are! You long believed in the existence of another shore; such is no longer the case. You go on swimming, though, and every movement you make brings you closer to drowning. You are suffocating, your lungs are on fire. The water seems colder and colder to you, more and more galling. You aren't that young anymore.

nosaukums

"Domāju, ka beidzot esmu uzzinājis, kas mani nodarbina: es gribētu būt varonis. Stāvēt uz "Titānika" priekšgala un saukt , ka esmu pasaules valdnieks. Es gribētu iedzert velnarutku sulu, iekarot impērijas, mainīt Saules sistēmu iekārtojumu, satriekt pīšļos Danone. Es gribētu piedzīvot vēsturiskus notikumus, taču ar mani atgadās tikai sadzīviski pekstiņi. Pasaule ir aizslēgta, un es tai netieku klāt. "
F. Beigbeders

dogmas/aksiomas

neraudi nesmejies nešņuksti neelso nečuksti
nerunā nemelo nesūdzies nesoli nelūdzies
nedziedi neelpo nevēro neskaties neredzi
neklausies nezvani neraksti neskūpsti nekusties
nedejo netrīci nemīli nedomā neprāto
nejūti nezini netēlo neslēpies neaizej
neatstāj nevēlies nepievil nesoli nesāpi
nepievil
ne soli
ne sāpi
ne

a.viguls

kretīns, kam nebija, ko pārdot

pameģini sev iestāstīt , ka kaut kas neeksistē, ka ta nav. tas ir ārkārtīgi sarežģīti, bet ne neiespējami.
domāt ārpus rāmjiem, ja? domāt rāmi? uzcelt rāmi.
un, vai tad ārpusrāmi naiežogo rāmis? un to ārpusrāmi vel viens rāmis? ziniet, jūsu pašu labad iesaku palikt pirmajā rāmī. nekāpt pāri malām, un pavisam noteikti nekrāsot pāri malām! acis nodurt uz leju un ierauties plecos. neredzēt, nedzirdēt, aizvērt.
jo tas, kas vaļā nāk un ienāk iekšā
tas, lūk, vēlāk būs jāizplēš ārā, jāservē pāri rāmim
tā nav, viņas nav, tas nav bijis. visums jau necieš noliegumu, uzspļauj " nav", bet es paspiežu roku. nokrītu mazliet uz ceļiem diženā "nav"  priekšā, kuru nespēju iemācīties.




man vienkārši ļoti gribētos sevi sapļaukāt

. tik vienkārši un tomēr
inercei ironisks smīns.

melni-raksti#3

es gribētu kaut nekad nebūtu atklājusi, ka esmu paranoiska. mani vajā pagātne un pagātn-es. sev sekoju līdz, gluži kā desmitiem nomestu kilogrammu slaidas meitenes spoguļa atspulgā. dienas paiet bez pulksteņiem un diennakts sadalījuma. šķiet, ka esmu ritenī. sešos no rīta man to teica krievu komponists pie bāra letes. teica, ka tikai mērķis, augstāks un no sirds patiess, spētu mani glābt.
redzu, kā zilas rievas ievago seju. redzu sevi, bet nezinu, vai tas bija pirms mēnešiem vai tas ir tagad. divas pretsāpju tabletes dienā un 56 grādīgas dziras šāviņš. smadzenes darbojas ciparos. laiks-- nauda--laiks--nauda. esmu sevi nopauzējusi. mani acu ābolu kļuvuši rūgti, mēle pavisam balta. mugurkauls ieņem ubaga formu. lūdzējs. Dievs patiesi ir impotents, nav spējīgs mīlēt un tāpēc noraugas mūsos ar pārākuma vienaldzību. šobrīd esmu ar muguru pret viņu, mēs guļam atsevišķās guļamistabās un nesarunājamies jau dienām.
mīlestība vienmēr ieņem pašsaprotamības stāvokli. tās rozā brilles. lasīju kādā no zinātnes žurnāliem, ka cilvēks sajuktu prātā, ja " nenoņemtu rozā brilles". tātad jukuši cilvēki ir vienkārši ļoti iemīlējušies.



Tu esi zila un tavas potītes ir spalvainas.


man ir bail no ārpuses. 24/7 trauksme. trīc rokas, truša dvēsele. neizsakāms riebums pret dzīvi, neizsakāms, bail, ka atkal jau kaut kas noies greizi. esmu atgriezusies pusaudžu gados. gribu ieslēgties un palikt ar sevi. ārpuses par daudz daudzdaudz daudzdaudzdaudz. tikai viena man trūkst- anonimitāte. ķermenis ir, gara nav.
esmu radīta mīlestībai, bet neesmu uz to spējīga. sirds mazspēja.
tukšas ragavas es velku pa leknu zālāju.

melni-raksti #1

šodien meitenes kafejnīcā acis. un varžu koncerts vēderā. es jau padevos, jau domāju par divām paciņām naktsskapīša augšējā atvilktnē.
ar sausu muti ne
tad vēl tās 5 kapeikas priekš Tās janodzer.

beidzot kādi prātīgi vārdi

Anda Baklāne: "Ir tādas dzejas telpas, kas definē vientulību un bezcerību. Vientulības un becerības telpas nereti ir pelēkas, melnas un sasalušas, to personāži demonstratīvi puņķojas, lej asinis un aizvainoti draud padarīt galu."
Šis ir nepastarpināti par šo vietni, viennozīmīgi. Es smejos. Taisnība jau vien ir. Par to dzejas telpu tik ne.

asinspārliešana

"Neizšautas patronas ir smagums,
Neizglāstīts maigums – tās ir sāpes,
 Nenopļauta zāle – tā ir kūla.. "

Es biju vientuļš kā teksometrs svētdienas naktī

un apstājies pulkstenis, kurā paskatījies, kad rādīju pareizu laiku.

šķiet, ka esmu Sātanam dvēseli parādā.