Svētki atsalumam

Ziemassvētku spuldzīšu ugunskurs sāk bālēt, uz grīdas izmētātas saņurcītas ' lapiņu apņemšanās'.
Veikalā pieeju pie tantuka ar laimītēm, viņa: " Viss zināms vai man jārunā?". Viņai pilna kaste laimītēm, ko vēl teikt?
Nākamais gads būs labāks, to gan zinu.
Interesanti veidot kardiogrammu draudzībām, aiz sīka agonijas mirkļa, nelielas līnijas noraustīšanās, seko balts, atklāts klusums. Sarullē un pamet zem gultas. Cilvēks cilvēkam vien sīka noraustīšanās kardiogrammā. Mīts, ko visiem patīk pieminēt kāzās un bērēs,- draudzības saites-glumas un viegli slīd.
Draudzības saites aptin tevi ap pirktu. Vidējo.

slow motion suicide

"man iekšā kaut kas salūza, it kā būtu pārtrūkušas šnores, kas satur to visu maucību, kas manī ir sadzīta nikni, salūza, it kā kāds noņemtu no manis krūšu kurvi turošās ādas siksnas.."
apvārsnis acu augstumā, apsvārsnis vienmēr ir acu augstumā.  pat gaisā ir bedres, vai no zemes var pieprasīt vairāk?
vienmēr vajā šie sapņi par asmeni, kurš ieduras 2 cm atstatumā paralēli mugurkaulam
vai glāzi šnabja labajā rokā un kreisajā- revolveri.
praktizē miršanu, laiks iet atpakaļgaitā.

pilnmēness romances

Neesmu gulējusi visu nakti, arī iepriekšējā nakts ar labumiem, ko sniedz zems asinsspiediens, nav nākusi par labu.
Liekas, ka bezmiegs ir uzvarējis sāpes un iespējams beidzot varēšu atļauties iemigt uz pāris stundām, tad liels notikums priekšā, kas ,cerams, mainīs situāciju, un līknīte sāks kāpt augšā.
Mazliet jūku prātā, aizpogā manu kreklu un sasien piedurknes.

Pirmais sniegs.

OK Calculator

nu re, te Tu atkal esi. pagājušas 20 dienas, bet kājas joprojām pieaugušas pie punkta A.
nu nav, nu nav, nu nav.
Kāda ir tā sasodītā recepte, ko? Visi jūs tur, laimīgie un pa pusei, ko jūs darāt? Kāpēc mani pīrādziņi neglīti izplūduši un negrib turēties kopā?
 Laikam grūti tā vienkārši samierināties, ka esi neveiksminieks ar motivācijas trūkumu un traumām bērnībā, vajag palēnām. Grūti ir nosmelt tos sūdus no sevis. Vēl grūtāk sevi atrast kā vienu no tiem.

dzīve izdodas

pieaugušo dzīve nopietni kaitē vieglprātībai un nepārdomātiem tēriņiem. kāpēc nav dzīvošanas pabalsta, jo arī dzīvot ir darbs!
rīt rīt
liela diena, horoskops saka, ka būšot grūti, pretestība, entuziasms noplok, sāk uzmākties bailītes, pielavās viena, otra un tad, sajūtot drošību, saskrien visas, aiz krekla, biksēm, pieķērušās pie katra pirksta, matos, zem plakstiņiem.
viss lielā putrā bez gala, ej dirst, nāc ēst ar zelta karotīti.
atkal jāsāk apsvērt doma par meža būdiņu, nelegālu medīšanu un žagaru pārdošanu pie lieceļa. vai viegli būt jaunam? nē, īpaši šeit un tagad. vai man vienīgajai liekas, ka šis laiks ir jaunības sapņu būvēšanai nāvējošs? protams, šie nav kara vai pēckara laiki, padomju "muti ciet un klausies mūsu melos", bet tik un tā- kur ir tas striķis pie kura pievilkties vai  vismaz ieziepēt?
līdz elkoņiem debesīs, līdz ceļiem ellē. sasodītā 3. laika prognoze, esmu jūtīgs dabas bērns. ēdu visu, kas manā barības ķēdē.
sapņi jau ir, saspiesti zem aukstajām, slidenajām marmora karjeras kāpnēm, kurām priekšā elektriskais gans ar uzrakstu "Pieredze". ziniet ko, "rūgts ir ne tikai analgīns", bet arī darba tirgus.
/ 3. prognoze izveidoja plānu šim ierakstam

27,10,10

dažos kalendāros šodien man ir vārda diena, reizēm saņemu apsveikumus, piemēram, šodien no CV market, tad arī atcerējos par to, ka tā ir bijis- noplēstas kalendāra lapiņas man pie sienas, ap manu vārdu apvilkts paviršs riņķis.
šodien lasīju interviju ar Ievu Iltneri, atcerējos, kā rakstīju recenziju, ja drīzkst tik cēli saukt pusstundā tapušo "ko es redzēju, kas man patika, bija tik skaisti" divas lapaspuses garo penteri ar vārdu galā. un tagad vietā vārdi: "ja nebūtu dead line, neviens neko neizdarītu" , kuri mani vajāja visu vidusskolas laiku. bet, pieminot, Ievu Iltneri, intervijas gaitā viņa saka: "[..] foršā vasaras vakarā sēdi laukos pie klētiņas, blakus vīns, un tu skaties uz kokiem. Esi priecīgs vai bēdīgs- to nevar pateikt." -
Pārņēma vēlme radīt. Šūt, tamborēt, kopumā pēdējā laikā mana sievišķība laužas ārā pa visām varītēm, re, Pūk, kā mēs toreiz piesaucām nelaimi, sēžot āvģ pilī, trešajā stāvā, pirms angļu valodas. Tev vairs nav zilu matu, manas kedas nomainījuši zābaki uz papēdīša, hah, es jau nojautu, ka tā notiks.
Bet domāju iegooglēt, kur var atrast dažādus materiālus un rīkus tādiem rokdarbiem, par ko manis pašas tambōrētā pīnīte 1. klasē, čībiņas- 6. klasē un adītie cimdi, beidzot pamatskolu, tagad smietos līdz plīsumam, kas gan nebūtu jāgaida pārāk ilgi, ņemot vērā kvalitāti.
zinu, ka mani vajā neizdošanās negantā, uzmācīgā, prātu urdošā smaka, tāpat kā vakardien, kad mirdzošām acīm lēcu no gultas, skrēju uz virtuvi palēkdamās, lai ķertos pie pīrādziņu cepšanas, kam būtu jābūt aizraujoši. radoši, priekpilni, no pārpalikušās starppīrādziņu vielas var taisīt ķinķēzus uz nebēdu un tad satraucoši gaidīt, kas iznāks ārā no cepeškrāsns, kamēr virtuve piepildās ar saldu siltas maizes smaržu, kas nenoliedzami atgādina bērnību. Jā, tā tam bija jābūt un tā droši vien ar visiem, kuri cep pīrāgus, notiek, ja vien viņi kaut ko neaizmirst pielikt vai pieliek par daudz, vai par maz un mīkla līp klāt visam, kas to pieļauj, un pīrāgu cepšana izvēršas par košļājamās gumijas nodabūšanu no kurpju zoles, kur jau paspējis pielipt arī viss kas cits, kas gadījies ceļā ,un ir krietni tevi apkaunojis tavu dzīvokļa biedru vai, pasarg dies, mīlas objekta acīs.
tieši tik cerību pilns, uzmundrinošs un spēcinošs ir mans pirmais bloga ieraksts. bet mani caurstrāvo enerģija, kura kādu laiku klusībā snaudusi slinkumā, apātijā un neprātīgās ballītēs, kur šāda rāma taustiņu knakšķināšana un apceres liecina par ballītes neizdošanos.
Es zinu, ka šis būs garlaicīgākais blogs, ko būšu lasījusi.