Viss sākās viegli. Tavas acis ir dziļi iespiedušās manī. Vilka skatiens. Meklējošs, izsalcis vilka skatiens. Tavas spēles, mans azarts. Viss sākās ar noliegumu. Tas tā arī nepārstāja būt noliegums. Kopā mēs spētu būt elektrība, alternatīvs elektroenerģijas ieguves veids. Hidroelektrostacija ar diviem torņiem. Piens ar piparmētrām. Izdzisušas laternas mikrorajona ielās starp diennakts veikaliem un taras nodošanas punktiem. Katrreiz es domāju, par ko gan bija tas dzejolis. Par to, kā es sadalos divās daļās- noliegumā un aicinājumā. Divās bākās, divos krastos, bez iespējām uz kompromisu. Divas planētas, kas triecas viena pretī otrai. Daļa, kas kliedz, kurai nav gana, kura nepiekāpjas, cēlusies no gladiatoriem un pazīst tikai spēles uz dzīvību vai nāvi. Visu vai neko, un “neko” tai nav atbilde. Tā neklausās, tikai pieprasa. Tā nespēj dot un nespēj neko sagremot, tai svešs ir taisnīgums un tuvs ir izmisums. Acis tai kliedz degošos sārtos. Vienā rokā revolvers un otrā- gatavība šaut. Pēdējā lode sev. Šajā bākā nav uguns. Tur tiek pielādētas patronas, asinātas tanku ķēdes. Tiek veikts genocīds pret cerībām un ticību. Tur mīt bads.
Manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet. Un tas, kas vaļā, tur, kur bākai uguns, no pelniem atdzimst viss, ko pirmā bāka pazudina ceļos. Un tāpat kā griesti nekad nenokāps līdz grīdai, arī šie krasti nesavienosies. Starp tiem vienmēr būs aukstais karš, un nebūs kartes, kas vestu tās kopā. Nebūs zemestrīces, kas sagrautu šo mūžīgo vienošanos par nesavienošanos. Un es pa vidu stāvu, kā vidējais vagons, kas piesaitēts pie katras no tām ar ādas siksnām bez iespējas pazaudēt sliedes.
