dažos kalendāros šodien man ir vārda diena, reizēm saņemu apsveikumus, piemēram, šodien no CV market, tad arī atcerējos par to, ka tā ir bijis- noplēstas kalendāra lapiņas man pie sienas, ap manu vārdu apvilkts paviršs riņķis.
šodien lasīju interviju ar Ievu Iltneri, atcerējos, kā rakstīju recenziju, ja drīzkst tik cēli saukt pusstundā tapušo "ko es redzēju, kas man patika, bija tik skaisti" divas lapaspuses garo penteri ar vārdu galā. un tagad vietā vārdi: "ja nebūtu dead line, neviens neko neizdarītu" , kuri mani vajāja visu vidusskolas laiku. bet, pieminot, Ievu Iltneri, intervijas gaitā viņa saka: "[..] foršā vasaras vakarā sēdi laukos pie klētiņas, blakus vīns, un tu skaties uz kokiem. Esi priecīgs vai bēdīgs- to nevar pateikt." -
Pārņēma vēlme radīt. Šūt, tamborēt, kopumā pēdējā laikā mana sievišķība laužas ārā pa visām varītēm, re, Pūk, kā mēs toreiz piesaucām nelaimi, sēžot āvģ pilī, trešajā stāvā, pirms angļu valodas. Tev vairs nav zilu matu, manas kedas nomainījuši zābaki uz papēdīša, hah, es jau nojautu, ka tā notiks.
Bet domāju iegooglēt, kur var atrast dažādus materiālus un rīkus tādiem rokdarbiem, par ko manis pašas tambōrētā pīnīte 1. klasē, čībiņas- 6. klasē un adītie cimdi, beidzot pamatskolu, tagad smietos līdz plīsumam, kas gan nebūtu jāgaida pārāk ilgi, ņemot vērā kvalitāti.
zinu, ka mani vajā neizdošanās negantā, uzmācīgā, prātu urdošā smaka, tāpat kā vakardien, kad mirdzošām acīm lēcu no gultas, skrēju uz virtuvi palēkdamās, lai ķertos pie pīrādziņu cepšanas, kam būtu jābūt aizraujoši. radoši, priekpilni, no pārpalikušās starppīrādziņu vielas var taisīt ķinķēzus uz nebēdu un tad satraucoši gaidīt, kas iznāks ārā no cepeškrāsns, kamēr virtuve piepildās ar saldu siltas maizes smaržu, kas nenoliedzami atgādina bērnību. Jā, tā tam bija jābūt un tā droši vien ar visiem, kuri cep pīrāgus, notiek, ja vien viņi kaut ko neaizmirst pielikt vai pieliek par daudz, vai par maz un mīkla līp klāt visam, kas to pieļauj, un pīrāgu cepšana izvēršas par košļājamās gumijas nodabūšanu no kurpju zoles, kur jau paspējis pielipt arī viss kas cits, kas gadījies ceļā ,un ir krietni tevi apkaunojis tavu dzīvokļa biedru vai, pasarg dies, mīlas objekta acīs.
tieši tik cerību pilns, uzmundrinošs un spēcinošs ir mans pirmais bloga ieraksts. bet mani caurstrāvo enerģija, kura kādu laiku klusībā snaudusi slinkumā, apātijā un neprātīgās ballītēs, kur šāda rāma taustiņu knakšķināšana un apceres liecina par ballītes neizdošanos.
Es zinu, ka šis būs garlaicīgākais blogs, ko būšu lasījusi.
